Mēģinājums klasificēt skolotājus

Ikviens vecāks uzskata, ka skolā ir jāstrādā pieredzējušiem un profesionāliem pedagogiem. Kāds tad viņš ir – modernais skolotājs? Stingrs konsultants vai draugs? Gudrs audzinātājs vai atsvešināts novērotājs? Pilnīgi skaidrs ir tikai viens. Skolotājs – tā ir daudzveidīga profesija, un tās lomu repertuārs ir ārkārtīgi bagāts.

Zinātniska, nedaudz garlaicīga pieeja

Tā, ieelpojiet. Pedagoģiskās psiholoģijas mācību grāmatā ir rakstīts: „Pedagogs kā pedagoģiskās darbības subjekts ir individuālo, personības, paša subjektīvo īpašību kopums, sakausējums, kuru adekvātums profesijas prasībām nodrošina viņa darba efektivitāti”.

Viss, izelpojiet... Personīgi mums šajā definīcijā visvairāk patīk vārds „adekvātums”. Un vēl vārds „sakausējums”. Ļoti precīzs vārds. Uzreiz var iedomāties, kā viena īpašība pārplūst citā, kā, saplūstot kopā, piemēram, labsirdība, intelektuālās dotības, vērīgums un artistiskums bagātina cilvēku ar skolotāju profesiju. Un vēl vārds „sakausējums” ir ļoti izturīgs. Tas ir kaut kas drošs, ja gribat, pat nesagraujams, kvalitatīvs, pat dārgs.

Ja vēlaties sīki izpētīt „pedagoģiskos sakausējumus”, mēs noteikti iesakām pievērsties psihologa Vladimira Levī darbiem. Viņš piedāvā savu skolotāja lomu repertuāru, kas var būt, piemēram, mierinātājs, psihoterapeits vai pat ārsts.

Lūk, cits shēmas atzars: skolotājs – stāstnieks, aktieris, klauns, āksts. Skolotājs, kurš īsteno kontroli, pārvēršas par novērtētāju, pēc tam par kritiķi un pat par taisnīgu, objektīvu tiesnesi. Tas pats skolotājs – kontrolētājs var spēlēt instruktora, trenera un pat dresētāja lomu. Skolotājs – biedrs kļūst par draugu, mīļoto cilvēku, bet gadās, ka viņu pielūdz, kā elku.

V. Levī shēma parāda, ka skolotājs patiesi skolā spēlē visas šīs lomas. Lai nu shēmas paliek shēmas. Dzīvē viss būs atkarīgs no konkrētā pedagoga, viņa personības īpatnībām un prasmes iziet no lomas.

Feļetoniskā pieeja, jeb „Kāds tipāžs!”

Ir divi populāri skolotāju tipi, kuru vidū bieži vien rodas nesaskaņas: jaunie neformāļi un pieredzējušie „večuki”.

Jauneklīgi neformālais paveids

Jaunajiem skolotājiem neformāļiem ir savi priekšstati par bērnu audzināšanu. Galvenais princips – „Nost ar autoritātēm!” Neformāļi alkst pēc bērnu pieķeršanās. Tās dēļ tiek liktas lietā aizliegtās metodes: mācību daļas vadītājas parodēšana, mākslota interese par repa mūzikas izpildītājiem un pilnīgs nicinājums pret dežūrām skolā.

Neformāļi ir spilgti izdomātāji. Radošās dvēseles viņu klātbūtnē uzplaukst, primitīvākās iegūst iespēju nobastot, kamēr citi trako.

Šādi skolotāji bieži vien panāk to, ka bērni viņiem sāk uzticēties vairāk, kā vecākiem. Nu, protams! Viņi taču, atšķirībā no senčiem, visu saprot. Tiesa, parasti pret mācību gada vidu sajūsminātais skolnieku dedzīgums jūtami samazinās. „Tautas mīlestība” sāk buksēt, jo vecāko klašu skolnieki, piemēram, ar šausmām saprot, ka Murakami, Vijons, Bodlērs un Peļēvins atkal nav iekļuvuši nevienā no iestājeksāmenu programmām! Bet „galīgi sviestainais” Dosotjevskis gan ir iekļuvis, un kā vēl! Rezultāts: trauksme, asaras, apjukušas mammas un tēti, direktors, kurš dzer baldriānus!

Neformāļi reti kad paliek vienā skolā ilgāk par diviem gadiem – viņu izlēcieni ir apgrūtinoši kolektīvam un izpelnās vecāku sūdzības.

Pieredzējušais un pedagoģiskajās cīņās norūdītais paveids

Viņas var atpazīt pēc slinkajiem žestiem un vienaldzīgajiem skatieniem. Viņām ir mājas, bērni, vīrs. Atsēdēt tās sešas stundas skolā – un brīvība! Viņas nekur neiejaucas, viņu dēļ skandāli nerodas.

Šādi skolotāji akurāti ieraksta programmu žurnālā, pažāvājas un uzdod „nākamo paragrāfu”. Klase to paklausīgi pārraksta, jo zina, ka šis skolotājs var salikt sliktas atzīmes. Un tās pēc tam izlabot vairs nevarēs- noķert pieredzējušos pedagogus pēc stundu beigām ir neiespējami!

Starp citu, arī labās atzīmes, kuras ir saņemtas pie šiem skolotājiem, skolēnu vidū īpaši augstu nekotējas. Pārrakstīji piecas lappuses – „8”, nedaudz mazāk – „7”... Trijniekus viņi liek tikai visslinkākajiem un riebīgākajiem, tādēļ sekmības procents šādiem „viedajiem” pedagogiem pārpilda piecgades plānu!

Visjocīgākais, ka vecāki pret šādiem pedagogiem ir labvēlīgi noskaņoti. Kam gan nepatīk stabiņos saliktas labas atzīmes? Par reālajām zināšanām tēti un mammas kaut kā nesatraucas. Un arī paši šie skolotāji atstāj patīkamu un maigu cilvēku iespaidu. Smaidīgi un mierīgi, viņi vienmēr kaut ko ieteiks, vai pavaicās; „Un kā klājas jūsu mazulītim? Jau staigā, malacis! Un kāda gurķu raža šogad vasarnīcā padevusies?” Nu, kam gan nepatīk, ja atceras gan par mazulīti, gan par vasarnīcu un gurķiem?!

Viņi bieži izplata skolā tenkas un aktīvi glaimo administrācijai. Un galu galā kļūst vajadzīgi un neaizvietojami! Direktors viņu liela par „augsto procentu”, mācību daļas vadītājs – par akurātu sekošanu programmai. Un pieredzējušie pedagogi pārliecināti virzās pa karjeras kāpnēm, aizmugurē atstājot gudros, talantīgos, bet kaut kādu iemeslu dēļ „ neērtos” kolēģus.

Praktiskā, sākotnēji lingvistiskā pieeja

Lingvistiskā tādēļ, ka to piedāvāja zinātniece, M. Toreza vārdā nosauktā svešvalodu institūta profesore, pasniedzēja, bet, pats galvenais, praktiķe – Zoja Cvetkova. Šī ir tēlaina skolotāju klasifikācija pēc viņu attieksmes pret skolnieku kļūdām.

„Tīģeri slēpnī”. Šādi skolotāji it kā iepriekš priecājas par kļūdu, radot skolniekos nepārliecinātību par sevi. Viņi uztver kļūdu kā kārtējo iemeslu nolasīt morāli. Viņi nekad nespēs radīt uzticības pilnas saskarsmes gaisotni un kļūt par skolnieku līdzstrādniekiem. „Tīģera” attieksme pret kļūdām izraisa bērnos bailes nepareizi atbildēt, traucē brīvi runāt, izraisa psiholoģisku nospiestību.

„Vienaldzīgie” – viss ir skaidrs no definīcijas. Šie skolotāji bieži vien vispār ignorē skolnieku kļūdas. Svešvalodu pie šāda skolotāja bērni pilnīgi noteikti neiemācīsies.

„Pielāgojošies” arī negūs panākumus sava priekšmeta pasniegšanā. Viņa pasaka priekšā skolniekam pareizo atbildes variantu vai nu uzreiz, tikko kļūda ir pielaista, vai arī pat negaidot tās rašanos. Turklāt šāda veida skolotājiem rodas ilūzija, ka skolnieki tīri normāli pārzina priekšmetu, tajā pat laikā jebkurš tests liecina par pretējo. Par rezultātu pats pedagogs arī ir ārkārtīgi izbrīnīts.

Optimāls ir ceturtais skolotāja tips, kurš, rodoties kļūdai, pasaka priekšā „zonu”, kurā jāmeklē pareizais variants, un atstāj skolnieku „atbildīgā vienatnē”, ļaujot viņam pašam atrisināt valodas vai jēgas uzdevumu. Bet viņš visu laiku ir blakus. Tā rīkojas skolotājs-līdzstrādnieks. Labākais no skolotāja tipiem.

ātrā lasīšana un ātrā iegaumēšana,ātrlasīšana
Тренинг «Харизматичный оратор»® - \\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\
2007 Copyright © Skola+