Mamma un vecmāmiņa: kam ir taisnība?

MAMMA: Vainīga, protams, ir vecmāmiņa. Viņa viņam visu ļauj un visu piedod. Visu laiku kaut ko pērk. Staigā pakaļ mazdēlam pa māju ar šķīvi: gribi, bērniņ, putriņu (vistiņu, kūciņu)? Bet bērniņš kaprīzi groza degunu un šķobās: „Negribu!” Vecmāmiņa viņa vietā dara visu, ko vien var un ko nevar, bikšu uzvilkšanu ieskaitot. Par kurpju auklu siešanu es labāk paklusēšu. Dod konfektes gultā. Bet kurš zobus tīrīs? Kā lai viņai izskaidro, ka bērnu nedrīkst tā lutināt?!

VECMĀMIŅA: Nekā tamlīdzīga. Māte ir vainīga – caurām dienām skraida, skat, darīšanas, darīšanas. Bet bērns prasa uzmanību! Jūs taču ar viņu galīgi nenodarbojaties!

MAMMA: Kas ar viņu nenodarbojas? Mēs ar viņu nenodarbojamies? Kurš pagājušajā nedēļā uz kino gāja? Kurš šitik biezu enciklopēdiju par dinozauriem nopirka? Kurš ar divriteņiem līdz naktij vizinājās? Kurš katru vakaru pasakas lasa pirms gulētiešanas? Nu, gandrīz katru vakaru…

VECMĀMIŅA: Viņu taču no televizora nevar atraut, kādas tur pasakas! Ar divriteņiem – paskat tik! Tur jau ir tā lieta, ka līdz naktij. Nevar saprast, kur blandās, nekāda režīma. Bet bērnam taču režīms ir vajadzīgs. Enciklopēdiju dēlam nopirka, bet lasa to vectēvs!

MAMMA: Vectēvs lasa tāpēc, ka grāmata ir laba un bērnam iepatikās. Lai bērnu no televizora atrautu, vajag dot pa kaklu, dzīt projām. Un ko nozīmē – blandās nezin kur? Ar divriteni mēs parkā un pa stadionu vizināmies. Varbūt arī vienkārši pa ielu.

VECMĀMIŅA: Bet uz jūsu ielas mašīnas braukā kā trakas, šoferi uz ceļu neskatās! Kā tad tā – pa kaklu un dzīt prom! Tev ir nervozs, jūtīgs bērns, viņš tā satraucas, bet tu pat zināt neko negribi!

MAMMA: Bet ja nu nav vairāk kur vizināties? Bērns lieliski brauc, visus noteikumus ievēro. Un nav viņš nervozs. Viņš ir izlaidies un izlutināts, bet tu viņam izdabā!

VECMĀMIŅA: Vai, turiet mani! Noteikumus viņš ievēro! Viņš šos noteikumus tavā klātbūtnē ievēro. Bet tu taču viņu bez pieskatīšanas palaid! Protams, ka viņš ir nervozs – ar šādu te māti!

MAMMA: Bet kas tad man būtu jādara, līdz vecumdienām staigāt viņam pakaļ un pārbaudīt?! Lai mācās iztikt bez mammas. Jau sen bija laiks. Interesanti, ko tad es tādu daru, ka viņš ir nervozs?

VECMĀMIŅA: Nu redz – tu to vien domā, kā lai no bērniņa tiek vaļā. Bet pati saki, ka tā ir audzināšana! Viņš ir nervozs, jūtīgs zēns, bet tu viņam lieku reizi konfekti nenopirksi! Pie galda neēd neko. Kalsns pavisam.

MAMMA: Kalsns! Vaigus no mugurpuses var redzēt. Bet viņš taču nevar caurām diennaktīm ēst, pie tam vēl tādas porcijas! Tātad, tikt vaļā, jā? Es taču viņu visur ņemu līdzi – pat uz darbu dažreiz. Un uz kino!

VECMĀMIŅA: … uz pēdējo seansu! Tos jūsu slaktiņus skatīties!

MAMMA: Ne uz kādiem slaktiņiem. Bet gan uz „Karību jūras pirātiem”. Nu un kas, ka pēdējais seanss? Vienu reizi var.

VECMĀMIŅA: Un ko tik bērns var samācīties no šādām filmām. Tas taču nav kino, tas ir murgs kaut kāds!

MAMMA: Bet ne jau visas filmas ir domātas, lai mācītos, kā gan tu to nesaproti.

VECMĀMIŅA: Es tevi lūdzu. Jūsu audzināšanas dēļ bērnam nervi nekam neder!

MAMMA: Tie nekam neder, jo viņš tevis dēļ domā, ka viņam viss ir atļauts. Bet mamma ar tēti viņam ir tie ļaunie!

VECMĀMIŅA: Jo jūs esat nežēlīgi un cietsirdīgi, it īpaši tu! Viņam neko nedrīkst – ne rotaļlietu, ne smalkmaizīti! Viņš pats man teica, ka jūs viņam neko nepērkat.

MAMMA: Ak,viņš bezkauņa tāds! Viņš taču melo!

VECMĀMIŅA: Mans mazdēls nemelo!

MAMMA: Melo gan. Atceries sevi bērnībā.

VECMĀMIŅA (ar pašcieņu): Es bērnībā nekad nemeloju.

MAMMA (aizrijas no sašutuma): Jā, jā!

VECMĀMIŅA (neskatoties uz mammu): Jā.

MAMMA: Un kurš tīrīs zobus pirms gulētiešanas?

VECMĀMIŅA: Neesi nu tāda īgņa! Iekārtoji režīmu kā kazarmās! Savās mājās komandē!

MAMMA: Tu man bērnu bojā!

VECMĀMIŅA: Es tavu bērnu MĪLU! Jo kādam taču viņš ir jāmīl! Un vispār, ko tu darītu, ja manis nebūtu. Kurš ar viņu sēdēja, kamēr tu universitāti pabeidzi? Kam tu viņu nodod, kad ir daudz darba vai gribas atpūsties? Ko?

MAMMA (drūmi): Tev.

VECMĀMIŅA: Tā kā nekomandē. Labāk nestrīdēsimies – tas slikti iespaido bērnu. Viņš tāpat ir nervozs.

MAMMA (tāpat drūmi): Nu labi, ko lai ar tevi dara. Salīgsim mieru, un mēs brauksim mājās. Bērns, taisies.

BĒRNS: Es gribu vēl pabūt pie omes! Gribu vēl pie omes!

VECMĀMIŅA: Ak, tu, mans labiņais, mans saldumiņš, vecmāmiņas zaķītis! Varbūt atstāsi viņu vēl uz pāris dienām?

MAMMA (brītiņu šaubās): Nu nē, gaidiet nākamās brīvdienas.

VECMĀMIŅA: Dod man buču, manu saldo mazdēliņ. Vai! Vecmāmiņa tevi gaidīs un skums pēc tevis! Bet vai tu skumsi pēc vecmāmiņas?

BĒRNS: Skumšu. Bet vai tu nopirksi man to robotu?

VECMĀMIŅA (nopakaļ): Nopirkšu, manu kaķīt!

BĒRNS: Urā! Ome nopirks man robotu! Zini, mammu, kādu? Es tev parādīšu.

MAMMA: Es tev arī parādīšu. Mājās. Nu gan šīs vecmāmiņas!

VECMĀMIŅA: Nu gan šie vecāki. Vienas vienīgas nelaimes ar viņiem.

PSIHOLOGA KOMENTĀRS

Lasot šo rakstu tā vien gribas iztēloties, kā nolaižas zaļais priekškars un aktieri iznāk, lai paklanītos. Lielisks scenārijs humoristiskajam žurnālam „Dadzis”. Tas viss tik tiešām būtu smieklīgi, ja tā nebūtu reālā dzīve. Ne velti es ierunājos par teātra izrādi. Droši vien arī mūsu cienījamie lasītāji pamanīja, ka attiecības šajā ģimenē var pārvērst par banālu ģimenes spēli. Kur piedalās „laba un mīloša” vecmāmiņa, „aizņemta” mamma, „piekrītošs” vectētiņš. Mazdēlam gan klājas grūti, viņam ir uzreiz divas lomas – „mīļais nabadziņš” vecmāmiņai un „izlutinātais sliņķis” mammai.

Piedalīšanās šādā spēlē paredz gājienu, repliku secību. Katram varonim ir savi noteikumi, ko drīkst un ko nedrīkst. Problēma ir tajā, ka dzīve nav nekāds teātris. Un slikts ir tas aktieris, kas tēlo arī dzīvē. Realitāte prasa samaksu par neapzinātu tēlošanu dzīvē. Un šī samaksa ir parastā cilvēku laime, miers un saticība mājās, ģimenē. Notēlojot dažas no lomām, cilvēkos rodas neviltots izbrīns, kad samaksas veidā par „labi notēloto lomu” viņi saņem tuvu cilvēku pārmetumus un aizkaitinājumu. „Es gribēju kā labāk!”, „Es viņu mīlu!” – viņi šādos brīžos saka. Šādas frāzes parasti pavada neviltoto ciešanu nots balss tonī viņu tuvinieku „nepateicības” dēļ. Noslēpums ir tajā, ka savus tuviniekus ir jāmīl tā, lai viņiem no šīs mīlestības nebūtu mokoši sāpīgi. Lai to panāktu, ir jāiemācās saprast, novērtēt un cienīt vienam otru. Es no visas sirds novēlu šīs brīnišķīgās izrādes dalībniekiem kļūt apzinīgākiem savā dzīvē. Ja jau spēlēt, tad pēc ģimenei lietderīga scenārija. Tad miers, saticība un laime apmetīsies viņu mājās.

Avots: Žurnāls SKOLA+ (Nr.1, 2007.g. janvāris)

ātrā lasīšana un ātrā iegaumēšana,ātrlasīšana
zimesana
2007 Copyright © Skola+