Skolas solā – tēti!

Mēs visi zinām, ka tētis – ir viens no vecākiem, kurš vienmēr ir ļoti aizņemts, un ar audzināšanu nodarbojas mamma. Tas ir apvainojoši. Ar tik neiepriecinošām domām mēs ielūkojāmies Ātrās iegaumēšanas skolas LANDO nodarbībās un atradām dažus tēvus! Viņi sēdēja solos līdzās savām atvasēm un centīgi lipināja zaķus. Oho, nodomājām mēs, tomēr arī tēviem rūp bērnu zināšanas! Un devāmies izlūkgājienā. Un kā gan, tas taču ir tāds retums! Nu labi, labi, nav retums. Vienkārši ne tik bieži sastopama parādība kā komēta vai meteorīts piemēram.

Mēs visi zinām, ka tētis – ir viens no vecākiem, kurš vienmēr ir ļoti aizņemts, un ar audzināšanu nodarbojas mamma. Tas ir apvainojoši. Ar tik neiepriecinošām domām mēs ielūkojāmies Ātrās iegaumēšanas skolas LANDO nodarbībās un atradām dažus tēvus! Viņi sēdēja solos līdzās savām atvasēm un centīgi lipināja zaķus. Oho, nodomājām mēs, tomēr arī tēviem rūp bērnu zināšanas! Un devāmies izlūkgājienā. Un kā gan, tas taču ir tāds retums! Nu labi, labi, nav retums. Vienkārši ne tik bieži sastopama parādība kā komēta vai meteorīts piemēram.

Uldis (Sabīnas tētis)
Mēs ar sievu pa kārtai vedam meitu uz nodarbībām. Kam brīvs laiks, tas arī ved. Parasti man nav pārāk daudz laika bērniem. Tā kā tā ir iespēja pabūt kopā.

Dmitrijs (Artjoma tētis)
Es pēc iespējas, pēc darba… Bērns vasarā pārsvarā bija pie vecmāmiņas. Bet pēc iespējas – lūk, šeit… Žēl, ka iznāk reti. Gribētos biežāk.

Igors (Vladas tētis)
Es domāju, ka mēs ar sievu ar bērnu nodarbojamies uz pusēm. Meklējam laiku ārpus darbiem. Mums ģimenē nav sadalīti pienākumi, kurš nodarbotos ar bērnu. Vismaz mums tā šķiet.

Igors (Nastjas tētis)
Mammai tagad vajadzēja uz vēstniecību, un es viņu nomainīju. Kaut arī lielākotties, gribētos vairāk laika pavadīt ar bērnu. Mamma mums ir visādu kursu, programmu iniciators. Man žēl, ka pašam nesanāk biežāk.

Interesanti, ko gan bērni šeit iemācīja saviem tēviem?

Uldis (Sabīnas tētis)

Es jau paskatījos, ka manam bērnam ir tāds pats raksturs, kā man, un problēmas skolā laikam arī būs tās pašas. Katrā gadījumā tagad es zināšu, kā ar to cīnīties un kā to atrisināt. Ne bērnudārzā, ne skolā nav iespējams vecākiem sēdēt kopā ar bērnu un skatīties, kā bērns mācās.

- Sabīna, ko tu esi iemācījusi tētim?
Sabīna izrādījās nopietna jaunkundze. Un, lūk, ko viņa teica:
- Labāk lasīt un skaitīt. Mums ar tēti ļoti patīk matemātika. Sākumā nebija pārāk labi, bet es cīnījos un sāka sanākt. Man patīk matemātika. Vēl mēs ar tēti zīmējam. Visvairāk man patīk zīmēt ar flomasteriem.

Dmitrijs (Artjoma tētis)

-Parasti vecāki balstās tikai uz savu pieredzi. Mēs smeļamies no savas pieredzes – pareizo/nepareizo audzināšanu. Bet nodarbībās tiek atklāti jauni paņēmieni, jaunas iegaumēšanas metodes. Tādas kopējas nodarbības ļoti palīdz no psiholoģiskās puses. Protams, laiks ir ierobežots – darbs no rīta līdz vakaram. Un sanāk, ka neiznāk parunāt ar bērnu. Šeit mēs ne tikai mācāmies, bet arī kontaktējamies.


- Artjom, ko Tu esi iemācījis tētim?
Artjoms aizdomīgi skatās un ne par ko neatzīstas, ko viņš ir iemācījis savam tētim. Neko nepadarīsi. Artjoms laikam pēc būtības ir skeptiķis un nevar tik svarīgas lietas tā uzreiz uzticēt svešai tantei.

Igors (Vladas tētis):

- Iemācījos respektēt sava bērna aktīvo un sarežģīto dabu. Tāpēc, ka uzdevumi ir dažādi, gadās arī sarežģīti. Bērns reaģē uz tiem dažādi un, lai panāktu arī sarežģītu uzdevumu izpildi, ar viņu ir jāvienojas. Gadās, ka vienošanās process ir ilgs.

Vlada pa to laiku slēpās zem galda un to visu dzirdēja. Pieejot lietai ļoti nopietni, Vlada izlēma nedalīties ar šo svarīgo informāciju. Laikam vajadzēja vienoties. Mēģinu jaunkundzi pierunāt gan šā, gan tā, bet nekā. Bet kaut kas taču jāuzraksta! Mums taču pēc plāna arī bērniem ir jāizsakās.
-Ko tu esi iemācījusi savam tētim?
Vlada viltīgi klusē un tēti nenodod. Bet laiks iet, un tētis nervozē.
-Neko? Vai tētis patstāvīgi mācās bez tevis? Viņš ir patstāvīgs?
-Jā!
Tas, es jums teikšu, ir jau nopietns sasniegums. Patstāvība – ļoti būtiska īpašība.

Igors (Nastjas tētis)

-Šeit atklājas milzīgs daudzums tā, kas parastajā dzīvē tik vienkārši neparādās: kādas bērnam ir grūtības, kādas ir sistēmas, lai vienkāršotu informācijas iegaumēšanu, ātrlasīšana – visi apmācības momenti. Es, piemēram, tagad novēroju, kā viņa tiek galā ar zaķa izveidošanu. Kad viņa mācās, piemēram, lasīt, viņai ir barjera, kas ir jāpārvar. Kad to izdevās pārvarēt, viņa vienkārši tika galā ar uzdevumu un to pareizi izpilda. Vajag noņemt šo spriedzes momentu. Nevajag spiest ar pamācībām, kliegt. Es, piemēram, uzskatu, ka psiholoģiski izdaru spiedienu uz bērnu. Ne pārāk bieži, bet gadās jau tādi brīži. Nonāku pie secināju, ka mācīties nekad nav par vēlu.

Nastja izrādījās ne tikai bērns. Viņa ne tikai neslēpās, bet arī labprāt padalījās ar informāciju.
-Es daudz ko esmu tētim iemācījusi. Mācu viņam pareizi runāt kaut ko un lasīt. Spēlēt dažādas spēles. Piemēram, dambreti.
-Kurš uzvar?
-Es. Vai viņš. Gadās.
-Viņš arī šad tad uzvar?
-Es gandrīz vienmēr. Viņš – reti.
-Nav tiesa. Es arī uzvaru, Nastja!
-Reti! Bet vairāk es mammu mācu. Gadās, ka viņai ir brīvs laiks, un mēs lasām, gadās, ka spēlējam kaut ko, kādas spēles.

Ko pašu būtiskāko priekš sevis ir atklājuši tēti, kuri sēž skolas solā kopā ar bērniem.

Uldis (Sabīnas tētis):

-Pats svarīgākais, es domāju, ir tas, ka es uzzināju: bērnam ir tikpat spītīgs raksturs, kā man. Un, ja viņa sāks dzīvot ar nepareiziem uzskatiem, var rasties problēmas. Ar cietu raksturu nav viegli: var gan vieglu dzīvi izveidot, gan radīt problēmas. Visu laiku cenšos bērnu tā audzināt, lai viņa zinātu: es arī esmu bijis bērns, un man ir bijušas tās pašas problēmas. Cenšos dot padomus, kā atrisināt problēmas – ņemu piemērus no savas pieredzes. Šajā vecumā bērns ļoti labi iegaumē šādus stāstus. Tas dod viņai iespēju saprast, ka pieaugušajiem arī viss nav bijis tik vienkārši, un ir vajadzējis cīnīties par saviem sasniegumiem.

Dmitrijs (Artjoma tētis):

-Ko var teikt? Tā ir skola ne tikai bērniem, bet arī skola vecākiem. Kā pareizi sarunāties ar bērniem, atrast kopīgu valodu ar tiem, atrast pareizo risināumu problēmām. Ziniet, godīgi sakot, es negaidīju tādu atmosfēru. Brīvu un labestīgu. Es pēc dabas esmu skeptiķis – viss ir jāizbauda uz savas ādas.

Igors (Nastjas tētis):

-Es arvien vairāk pārliecinos, ka apmācības jautājumos vispirmām kārtām ir jābūt pašam mierīgam. Jābūt mierīgam, nedrīkst steigties, jābūt uzmanīgam. Vissvarīgākais – būt mierīgam dvēselē. Teiksim, kaut kas nav sanācis – lai Dievs ar viņu, sanāks nākamreiz. Dzīvē taču ir tā: nesanāk – sāc uzvilkties: “Kā tev tas nesanāk, jau trīs minūtes sēžam un tev nesanāk!” utt. Bet, ja tā labi padomā, nu nesanāca vienreiz, divas – nu un tad, ar piekto sanāks. Galvenais jau ir tajā: psiholoģiskā pārliecība cilvēkā attīstās no bērnības. Viņš neraustās, mierīgs bērns attīstās. Bez šīs īpašības dzīvē daudz ko nevar sasniegt.


Igors(Vladas tētis):

-Arvien vairāk pārliecinos, cik svarīga ir pacietība priekš tā, lai sarunātu. Lai nelauztu bērnu, nerunātu rupjības, bet tieši sarunātu. Lai iegūtu to rezultātu, kuru biju iecerējis.

Postskriptum

Ko lai saka, mīļās mammas. No četriem tēviem puse apgalvo, ka dodas uz nodarbībām kopā ar bērniem gan viņi, gan mammas. Un tas ir daudz biežāk nekā pasaulē parādās komēta vai meteorīts. Tādi tēvi, protams, ir malači. Uz ko tikai nav jāparakstās, lai mūžīgajā aizņemtībā tomēr atrastu laiku priekš tā, lai to pavadītu kopā ar bērnu! Pat piekrīt izveidot zaķus un citas noderīgas lietas! Un cik precīzi viņi ir uztvēruši pašu galveno: mācības ne tikai mācību dēļ, bet sagatavošanās dzīvei! Beigu beigās, pati būtiskākā ir nevis kvantitāte, bet gan kvalitāte. Un šeit, šķiet, tēvi pilnībā to pilnībā ir apguvuši. Tas ir jāciena!

Avots: Žurnāls SKOLA+ (Nr.1, 2007.g. janvāris)

ātrā lasīšana un ātrā iegaumēšana,ātrlasīšana
Тренинг «Харизматичный оратор»® - \\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\
2007 Copyright © Skola+