Pusaudzis mājās: izdzīvošanas rokasgrāmata

Pusaudzis mājās: izdzīvošanas rokasgrāmata

Tātad, tas ir noticis! Mūsu mīļais un dārgais skolnieks paaudzies un pārvērties (ak, Dievs!) pusaudzī. Viņš kļuvis dzēlīgs un kodīgs. Nevar pateikt viņam ne vienu vārdu pretī! Un kā mums tagad sadzīvot zem viena jumta, sakiet, lūdzu?

 

Mēs, vecāki, bieži pieprasām no mūsu bērniem – pusaudžiem pārāk daudz. Bet uzdosim sev dažus jautājumus. Kādas attiecības mēs gribam ar mūsu bērniem? Un kā nodibināt šādas attiecības?

 

Mēs gribam, lai viņi ir paklausīgi, un tajā pašā laikā, lai atbildētu par savu rīcību; lai meitenes nekrāsojas, bet puiši būtu pieklājīgi.

No vienas puses, mēs gaidām no pusaudžiem, lai viņi motivētu sevi un nospraustu sev mērķus kā pieaugušie. Bet, no otras puses, mēs paši nedodam viņiem brīvību lēmumu pieņemšanā, kura raksturīga pieaugušiem cilvēkiem.

Pusaudži aizņemti ar mācībām skolā un materiāli ir atkarīgi no vecākiem. Skolotāji un vecāki ierobežo pusaudžu patstāvību, un tajā pašā laikā mudina viņus būt nopietnākiem un atbildīgākiem.

Vecākus var saprast. Pretenziju līmenis pusaudžiem ir diezgan augsts. Bez tam, pieaug arī izmaksas bērna-pusaudža uzturēšanai. Apģērbs un apavi tādā pašā apmēros kā pieaugušajiem, un izdevumi tādi paši, bet pelnīt un uzturēt sevi pusaudzis vēl nemāk. Kaut prasības arvien pieaug: rēķini par mobilo telefonu, kafejnīcas, kino. Bet skolu tagad beidz deviņpadsmit-divdesmit gados. Kā joko paši pusaudži: „Mēs beigsim skolu, bet mūsu bērni tajā laikā uz pirmo klasi ies.”

No kurienes pusaudzim ir zināšanas par to, ko drīkst un ko nedrīkst?

 

Pie galda kafejnīcā sēž ģimene. Pie blakus galdiņa sēž pusaudžu kompānija un lamu vārdi skan reizes piecas katrā teikumā. Sieviete cenšas „izslēgt skaņu”, bet īpaši labi viņai tas nepadodas. Blakus sēž desmitgadīgais dēls, kuram pēc katra dzirdētā lamu vārda actiņas iemirdzas, un uz lūpām parādās viltīgs smaidiņš. Pēc kārtējās frāzes vīrs pieceļas, pieiet pie kompānijas un ļoti pieklājīgi saka: „Puiši, piedodiet, vai varētu bez lamāšanās, es esmu ar dēlu.”

 

Sievai par izbrīnu, puiši māj ar galvām un turpina runāt jau normāli.

-         Vai tev nebija bail iet pie viņiem, viņu taču ir daudz? Kāpēc viņi tevī ieklausījās? – sieva ir šokā.

-         Viņi taču jūt, ka es viņus nelamāju un nemācu viņiem dzīvot, - rausta plecus vīrs. – Es paskaidroju, kāpēc man nepatīk viņu runas veids.

-         Bet es jau domāju, ka mums nāksies aiziet. Ko tu darītu, ja viņi neklausītu? – sievai nav miera.

-         Nezinu. Nu, nekausies taču ar viņiem, - atmet ar roku vīrs. – Bet, no otras puses... Saproti, tagad neviens neaizrāda pusaudžiem. Paskaties – visi sēž un klusē vai arī izliekas, ka viss ir kārtībā. No kurienes pusaudžiem zināt, ka viņu uzvedība nepatīk. Viņiem tā ir norma.

-         Nu, tēti, tu baigais... – sajūsmā izelpo dēls.

Liekas, ka šo piemēru bērns atcerēsies ilgi, un pats izdarīs pareizos secinājumus.

Kas apmāca mūsu bērnus saskarsmei?

 

-         Ko darīt, mans bērns runā rupjības! – žēlojās mamma. – Uz jebkādu aizrādījumu no manas puses dēls tik rupji atcērt, it kā es būtu viņa ļaunākais ienaidnieks. Uz katru mēģinājumu parunāt, par ko viņš domā, viņš uzreiz kliedz, lai lieku viņu mierā. Dēlam ir vajadzīgs psihologs, es vairs netieku galā.

 

-         Bet kāpēc māte mani visu laiku rausta? – neapmierinātā balsī runā puisis. – Jā, gadās, es jau pats nožēloju teikto, bet nezinu, kā izlabot situāciju. Gribas teikt kaut ko patīkamu, maigu, bet atvainoties es neprotu. Un šī uzreiz kliedz vai vēl sliktāk – raud.

Ļoti bieži gadās, ka vecākiem vērtīgāki šķiet psihologa, draugu vai paziņu viedokļi, kuri pat nepazīst pašu bērnu. Un tieši bērna viedoklis vecākus ne īpaši interesē. Viņi vēl neuztver bērnu kā pieaugušu personu. Tajā pašā laikā pieprasa, lai viņš pieņem lēmumus kā pieaugušais. Tāda vecāku uzvedība kaitina pusaudžus ne mazāk, kā pusaudžu agresīvā uzvedība kaitina vecākus.

Cik pamatotas ir bailes par pusaudža uzvedību?

 

            Pieaugušajiem bieži liekas, ka pusaudžu uzvedība ir neadekvāta. Bet mēs paši bieži vien turpinām izturēties pret viņiem, ka pret bērneļiem, nevis augošām personībām.

 

Bet, ja vecāki atrastu laiku un palūgtu pusaudzi izteiktos tieši, bet mierīgā formā, tad, iespējams, uzzinātu par sevi daudz interesanta. Droši vien viņš izteiktu savas pretenzijas gan par vecāku vienaldzību, gan par to, ka tētis uzkliedza viņam tās meitenes klātbūtnē, kuru viņš gribēja aicināt uz kino. Par to, kādu skandālu sarīkoja māte viņa mīļākajai skolotājai, kura nodarbībās izstāstīja piemēru no dzīves par narkotisko atkarību. Dēls tā gribēja padalīties emocijās, jo stāsts viņu tik ļoti satrieca, ka viņš visu atklāja mātei. Mamma bija šokēta un no rīta visu izteica skolotājai. Dēls bija gatavs līst zem zemes no kauna, bet mamma turpināja izrādi skolas direktora kabinetā. Pēc šī gadījuma bērna stāsti par skolas dzīvi norobežojas ar standarta frāzēm:

-         Kā iet skolā?

-         Normāli!

Cik bieži mēs, vecāki, esam gatavi palīdzēt un uzklausīt bērnu? Iedot viņam iespēju „nolaist tvaiku” un noņemt spriedzi? Uzlabot savstarpējās attiecības – tas ne tikai ir iespējams, bet arī nepieciešams. Kamēr mēs, vecāki, neiemācīsimies uzrunāt ar savus bērnus ar cieņu, mums, izskatās, nāksies būt „vecāku, kuri ir apnikuši ar savam notācijām” lomā.

Kas jādara, lai sagatavotu pusaudžus patstāvīgai dzīvei?

 

-         Mani tracina, ka vecāki atgādina, ka man ir jāpilda mājas darbi. Es pats to zinu, bet man simts reizes atgādina vienu un to pašu. Mani jau izsauca pagājušajā stundā. Tātad līdz semestra beigām vairs nesauks. Bet, ja izsauks, es iegaumēšu dzejoli un atbildēšu. Tā kā normālu atzīmi semestrī dabūšu. Bet vecāki pastāvīgi „kompostrē” smadzenes: „Studē angļu valodu – dzīvē noderēs!” Bet, ja es zinātu, kā to iemācīties, sen būtu to izdarījis. Man angļu valoda ir divas reizes nedēļā, jau no ceturtās klases. Bet jēgas nav.

 

Vai arī nemitīgi sūdzas, ka es slikti rakstot sacerējumus. Parādiet man zēnu, kurš tos labi raksta! Tas meitenēm labi padodas – puņķus pa papīru izsmērēt. Bet es tā nemāku. Un nezinu, kā to var iemācīties!

Vecāki labi prot pieprasīt, bet kurš iemācīs pusaudzi risināt problēmas? Kāds ir vecāku pamatuzdevums: sodīt vai sagatavot patstāvīgai dzīvei? Kad jūs pēdējo reizi pārbaudījāt bērna mājas darbus? Sākot ar kādu periodu bērnam radās problēmas un kādā priekšmetā? Vai bieži vecāki gatavi atbildēt uz šiem jautājumiem? Kuram no vecākiem patiktu, ja uz viņu jautājumu: „Vai tev nav kauns saņemt sešniekus?” bērns pajautātu: „Bet tev nav kauns pelnīt 200 latus mēnesī?” Diez vai kādam no pieaugušajiem patiks dubulto standartu sistēma: no sevis nepieprasu, bet tev jābūt labākam nekā es. Kāpēc man jābūt? Kam es to esmu parādā? Ne visi vecāki gatavi atbildēt uzreiz.

Kur pusaudžus vērtē vairāk: kompānijā vai ģimenē?

 

Kur pusaudžus pamāca mazāk un uzskata par labiem tādus, kādi viņi ir? Pusaudži rupji izturas, kliedz un rīko skandālus? Bet viņi taču nepiedzima tādi, mēs paši tādus izaudzinājām. Tieši mūsu ģimenēs izaug tādi bērni, kuri nez kāpēc sāk mūs tik stipri tracināt. Sākumā vecākiem ir ļoti ērti, ka bērns tos neaiztiek – skatās televizoru, spēlē datorspēles un neuzdod jautājumus. Bet pēc tam bērni izaug. Un tieši tajā periodā, kad viņi meklē sevi, savas iespējas, pašnoteikšanās un pašrealizācijas periodā, vecāki pēkšņi asi pieprasa paklausību un sāk stingri kontrolēt. Pusaudzim ir interesants viss, kas palīdz viņam atklāt sevi, bet vecāki bieži vien cenšas norobežot viņu no saskarsmes ar „sliktajām”, pēc viņu domām, kompānijām. Kas palīdzēs pusaudzim atrast sevi: ģimene vai iela? Viņš tieksies tur, kur viņu uztver kā līdzīgu.

 

Šausmas! Datoru atkarība! Ko darīt?

 

Vecākiem, kuri satraucas, ka bērns pārāk daudz laika atrodas televizora vai datora priekšā, jāuzdod sev jautājums: „Bet ko jūs gribētu, lai bērns darītu tā vietā?” Ja jums nav konkrētas atbildes, tad problēma, visticamāk, ir jūsos, un jūs neziniet, ko gribat no bērna. Vienkārši lieciet viņu mierā.

 

Ja atbilde: „Lai pilda mājas darbus”, tad jautājums vecākiem: vai jūs nopietni domājat, ka pildīt mājas darbus ir tik aizraujoši? Protams, var apvienot patīkamo ar noderīgo, bet kā to izskaidrot neorganizētam bērnam? Nekā. Ja viņš nevar un negrib, tad piespiest viņu, visātrāk, neizdosies. Ja vecāki uzsāk cīņu, sāk ierobežot bērnu, nedod naudu utt., tad pastāv nopietni draudi iegūt ienaidnieku sava miesīgā bērna personā. Un tādu nevienam nenovēlēsi. Un, lielos vilcienos, tādiem mēriem, neko nevar panākt, tikai sabendēt nervus visiem.

Taču vienmēr var izrunāties, varbūt ievest kādu apbalvošanas sistēmu. Svarīgi izskaidrot bērnam savas pozīcijas un palūgt, lai bērns izskaidro savas.

Gribu, lai bērns nodarbotos ar sportu, mūziku, dejām un vēl grāmatas lasītu!

Cienījamie vecāki, varbūt tas jūs apbēdinās, bet esat nokavējuši... Ar bērnu vajadzēja nodarboties kopš agras bērnības: vest viņu uz sporta nodarbībām un dot iespēju viņam pamēģināt sevi dažādos sporta veidos, kā arī izjust uzvaras garšu; pameklēt mūzikas skolotāju, kas varētu ieinteresēt bērnu; lasīt viņam priekšā grāmatas, lai pēc tam viņam būtu interese lasīt pašam.

 

Jūs varētu uzdot sev jautājumu: kāpēc pieaugušie tik sāpīgi reaģē uz pašu bērnu uzvedību? Varbūt, mēs redzam viņos sevi? Ir taču zināms, ka citos cilvēkos mūs kaitina mūsu pašu nepilnības.

Kāpēc bērns paceļ balsi uz mani?

 

Ja vecāki pazemo bērnus svešu cilvēku klātbūtnē, aizrāda un paceļ balsi uz viņiem, tad nav jābrīnās, ka izsalcis pēc uzmanības pusaudzis iejaucas pieaugušo sarunās, aizmirstot par pieklājības noteikumiem, pārtraucot sarunu biedrus, paaugstinot balsi, aizvainojot klausītājus. Tas nozīmē, ka viņam diemžēl nav iemaņu sarunāties ar cilvēkiem, kuri patiesi gatavi uzklausīt viņu un veltīt viņam laiku un uzmanību. Kas mācīja pusaudzim sarunāties ar pieaugušajiem? Kāpēc tad vecāki gaida, ka bērns pats to iemācīsies?

 

Kāpēc pusaudži paceļ balsi uz vecākiem, bet uz treneri neiedrošinās? Tāpēc, ka treneris runā ar viņiem ar cieņu un pacietību, bet vecāki ne vienmēr var novaldīt savas emocijas. Mēs, pieaugušie, parasti neatļaujamies kliegt uz saviem draugiem vai darba kolēģiem, bet uz bērniem paceļam balsi visai bieži.

Bet ko tad galu galā darīt ar šiem briesmīgajiem pusaudžiem? Laikam mums tos vajadzētu vairāk mīlēt un izturēties pret viņiem ar cieņu. Viņu rīcību nosaka hormonu vētras, un bieži vien jaunie cilvēki paši nevar izskaidrot, kas viņus izveda no pacietības. Bet, ja jūsu mērķis – saglabāt ģimeni un sniegt bērniem iespēju realizēt sevi nākotnē kā veiksmīgas personības, tad nodrošināsim tiem pārliecību, ka ģimene ir tie cilvēki, kas aizstāvēs viņus jebkādos apstākļos un pieņems viņus tādus, kādi viņi ir patiesībā.

Komentē psihologs Jevģeņijs Rozanovs

 

Pusaudža vecums – ir ļoti produktīvs un svarīgs attīstības posms starp zelta bērnību un agro jaunību. Tas aptver īso (ne vienmēr), bet vētraino (vienmēr) gadu periodu no desmit-vienpadsmit un līdz trīspadsmit-četrpadsmit gadiem. Apmēram piektā - septītā klase. Dažiem bērniem tas sākas ātrāk, bet dažiem diemžēl beidzas krietni vēlāk. Galvenais, ar ko raksturīgs pusaudžu periods – ir pēkšņas kvalitatīvas izmaiņas, kas skar visu attīstību. Pilnīgi viss organisms raujas uz priekšu, uz pieaugušo stāvokli – domāšana, imūnsistēma, dzimumfunkcijas, augums, svars ... un tālu apsteidzot visu pārējo – sava pieaugušā ES apzināšanās. Trakojošā, nevaldāmā, bet ne ar ko nopamatotā - ne fizioloģiski, ne psiholoģiski, ne materiāli. Tradicionālā neadekvātā uzvedība saistīta ar „jaukā un pūkainā” atsvešināšanos no tuvajiem cilvēkiem.

 

Ārēji tā izpaužas spilgtā sevis pretstatīšanā pieaugušo autoritātēm, dedzīgā vēlmē aizstāvēt savu neatkarību, savas tiesības. Iekšā – viņam ir mokošas gaidas pēc vecāku palīdzības, aizsardzības, atbalsta. Pusaudži intuitīvi sniedzas pie viņiem, uzticas un gaida atzinību un novērtējumu. Pusaudzim ir svarīga ne pati brīvība, iespēja komandēt sevi – tas viņam nav vajadzīgs. Svarīgākais viņam ir - lai blakus esošie pieaugušie atzītu šo viņa iespēju, atzītu viņa tiesību līdztiesību ar pieaugušo tiesībām, atzītu viņa jauno – pieauguša cilvēka – statusu. Pusaudzis skatās uz sevi it kā „no malas”, svešām acīm formējot sarežģītu sevis novērtēšanas sistēmu, tādējādi mēģinot pirmo reizi veikt pašanalīzi, nopietni salīdzinot sevi ar citiem.

 

Tur, sirds dziļumos, viņš ir neticami kritisks un nežēlīgs pret sevi, pat līdz pašiznīcināšanai. Bet nav jāgaida no viņa ārējo paškritiku, pilnīgu piekrišanu, jūsu taisnības atzīšanu. Pusaudzis pašapliecinās vispirms savās acīs un līdzgaitnieku acīs. Viņam ir ļoti svarīgi pārbaudīt savus spēkus „pārvarot aizliegumus”, pārbaudīt un saviem spēkiem paplašināt savas patstāvības robežas, „iekarot” to. Un, ticiet man, pašnoteikšanās „es neesmu bērns” šajā vecumā ir daudz labāka par citu variantu - „es esmu bērns un gribu palikt par viņu”. Sākot no astoņu gadu vecuma, nav nevienas tēmas, ko nevarētu pārrunāt ar jūsu bērnu kā ar pieaugušo.

Pusaudžu vecumā „bērnu” līmenī nevar risināt nevienu jautājumu. „Tu - uzruna” (tev vajag... tev nepieciešams... tev jādara ...) kategoriski jānomaina uz „Es-uzrunu” (es nemīlu... es gribu... man dažreiz grūti...).

-         Izslēdz savu tarkšķi! Kā tu to vari klausīties! (Tu-uzruna)

-         Es slikti panesu tik skaļu mūziku, pilnīgi nevaru koncentrēties (Es-uzruna).

„Es-uzruna” paziņo par pieaugušo izjūtām, pārdzīvojumiem. Tas piedāvā līdzīgo pozīcijas, labvēlīgu kontaktu. „Tu-uzruna” – izlēciens, apvainojums, kritika. „Es-uzrunas” dabiskais turpinājums – prātīgs, delikāts lūgums. Pēc „Tu-uzrunas” seko uzsauciens, pavēle, draudi.

„Tu-uzruna” mums ir ierastāka, vieglāka, „pārliecinošāka”. Vienīgi ir slikti – tā neiedarbojas uz pusaudžiem vēlamā veidā. Viņš apvainojas, aizsargājas, runā rupjības. „Es-uzruna” aizsniedzas daudz labāk. Tēva uzrunāšana pusaudžu kompānijai kafejnīcā – lielisks piemērs laba „Es-uzrunas” veidā. Un tas iedarbojas. Un pusaudži izrādās pietiekoši pieklājīgi. Starp citu, visbiežāk tā arī ir. Viņi taču ir labie, mūsu ezīši. Ar visām savām piciņām un adatiņām.

Bet kā ar disciplīnu? Ar noteikumiem?

Vispirms, vienojamies nejaukt disciplīnu un bezierunu paklausību. Un kas attiecas uz noteikumiem, atklāšu nelielu noslēpumu: pusaudžiem ne tikai nepieciešama kārtība un uzvedības noteikumi, bet tie pat vēlas un gaida tos! Tas padara viņu dzīvi saprotamu, paredzamu, rada pusaudzim tik nepieciešamo drošības izjūtu. Viņi protestē nevis pret noteikumiem, bet pret to „ieviešanas” veidiem.

 

Galvenie noteikumi par noteikumiem:

 

Noteikumiem (ierobežojumi, prasības, aizliegumi) obligāti jābūt katra pusaudža dzīvē.

 

Noteikumiem (ierobežojumi, prasības, aizliegumi) jābūt nedaudz, un tiem jābūt elastīgiem.

 

Atrast pareizo ceļu džungļos „drīkst”, „nedrīkst” un „pienākas” labi palīdzēs četru krāsas zonu tēls: zaļa, dzeltena, oranža un sarkana.

 

Zaļajā zonā ievietojam visu to, kas atļauts un uzticēts darīt jūsu bērnam pēc viņa uzskatiem un vēlēšanās.

 

Dzeltenajā – darbības, kuros viņam ir atļauta zināma brīvība. Pēc paša izvēles, bet noteiktās robežās. Viņš izlemj pats, bet ievērojot dažus noteikumus.

 

Oranžajā zonā - darbības, kuras mēs īpaši neatbalstām, bet īpašos apstākļos - pieļaujamas.

 

Sarkanajā zonā - darbības, kuras nav pieļaujamas nekādos apstākļos. Mūsu kategoriskais „nedrīkst”, kam nav nekādu izņēmumu.

 

Aicinu mammas un tēvus kopā aizdomāties par mūsu četrām zonām, iegaumēt katru krāsu ar piemēriem no savām ģimenes vecāku-bērnu attiecībām. Īpaši zaļajā un sarkanajā zonā.

 

Komentē psiholoģe Karīna Borodina

 

Vienā jaukā dienā vecāki pēkšņi iedomājas, ka pusaudzis, kas dzīvo kopā ar viņiem vienā dzīvoklī, nav viņu bērns. Viņš runā ne tā, staigā un ģērbjas arī ne tā, bet ko viņš domā, tas jau vispār nav saprotams. Tādas smagas domas pavada mūsu, vecāku, pārdzīvojumus - neērtums par viņa ārējo izskatu un kūtru valodu, dusmas par viņa nepatstāvību un slinkumu, niknums par viņa pašpārliecinātību un pārāk lielu aktivitāti. Aiz savām emocijām un jūtām mēs neredzam galveno – ka mūsu bērns nemanot kļuvis īpašs, atsevišķs cilvēks ar savām īpašajām interesēm, idejām, vēlmēm un dotībām.

 

Visi esam lasījuši (vai vismaz dzirdējuši) par pusaudžu vecuma krīzi. Vēl vairāk, katrs to ir piedzīvojis. Mēs zinām par izmaiņām pusaudža organismā, par viņu psihes īpatnībām. Neticami, bet praktiski katrai negatīvai, pēc mūsu domām, izpausmei viņa uzvedībā var atrast pilnīgu loģisko izskaidrojumu, ņemot vērā viņa fizioloģiskās izmaiņas. Tās ir gan hormonu vētras (šeit arī ietilpst ārienes īpatnības, paaugstināta interese par pretējo dzimumu, impulsivitāte un nervozitāte, kā arī daudz kas cits). Tā ir gan stobrkaulu un muskuļu nevienmērīga augšana, no kā pusaudžiem ir paaugstināts nogurums, nervu uzbudināmība, vai arī otrādāk, bremzēta attīstība. Vētraina fiziskā attīstība būtiski apdzen citu īpatnību un prasmju attīstību – tādu kā saskarsmes prasmi, saprast un pieņemt citu viedokli, saprast savu un cita cilvēka emocionālo pasauli, prasmi izvirzīt mērķus, orientēties uz nākotni.

Agri vai vēlu katrs no mums pārstāj būt bērns. Katram ir savs izaugsmes ceļš. Tā var būt pakāpeniska, bet parasti bērni aug lēcienveidīgi – kaut kādas izmaiņas lēni krājas iekšā un pēkšņi parādās ārpusē – dzīvē. Palīdzēt bērniem kļūt pieaugušiem – mūsu, vecāku, uzdevums. Bet lai viņš pieņemtu mūsu palīdzību, nepieciešamas cieņa un savstarpēja saprašanās ģimenē.

Vecākiem svarīgi iemācīties saprast, ka viss, kas notiek ar viņu bērnu – tādu mīļu un pazīstamu – tiek pamatots ar izmaiņām, kuras pavada tādu nepieciešamu izaugšanu. Šajā periodā mēs vērojam, kā veidojas jauns pieaugušais, tāpēc viņš mums nav pazīstams. Bet viņš ir interesants! Kāds viņš ir? Kas viņam patīk? Ko ienīst? Par ko sapņo?

Saprašana un apzināšanās, ka mūsu bērns aug, palīdzēs mums mierīgāk uztvert viņa uzvedību, untumus, noslēgtību un neapmierinātību. Kad mēs esam mierīgi, mēs varam, kā teikts rakstā „paklusēt un uzklausīt bērnu”, kas saglabās mūsu savstarpējas attiecības. Pie tam mēs varam nepiekrist viņa viedoklim, bet cienīt šo viedokli ir nepieciešams.

Beigu beigās visi izaug, bet vai visi kļūst pieauguši šī vārda pilnajā nozīmē – prātīgi, aktīvi, atbildīgi? Tādam bērnam palīdzēs kļūt pieaugušais – gudrs, mīlošs, labsirdīgs. 

 

 

ātrā lasīšana un ātrā iegaumēšana,ātrlasīšana
Каникулы
2007 Copyright © Skola+